Ak, Nanak, tā ir visbrīnišķīgākā dāvana, kas tiek saņemta no Tā Kunga, kad Viņš ir pilnībā apmierināts. ||1||
Otrais Mīls:
Kas tas par kalpošanu, ar kuru nepazūd bailes no Kunga Skolotāja?
Ak, Nanak, tikai viņu sauc par kalpu, kas saplūst ar Kungu Kungu. ||2||
Pauree:
Ak, Nanak, Kunga robežas nav zināmas; Viņam nav ne gala, ne ierobežojumu.
Viņš pats rada, un tad Viņš pats iznīcina.
Dažiem ap kaklu ir ķēdes, bet daži jāj uz daudziem zirgiem.
Viņš pats rīkojas, un Viņš pats liek mums rīkoties. Kam man sūdzēties?
Ak, Nanak, Tas, kurš radīja radību – Viņš pats par to rūpējas. ||23||
Saloks, pirmais Mīls:
Viņš pats veidoja ķermeņa trauku, un Viņš pats to piepilda.
Dažos ielej pienu, bet citi paliek uz uguns.
Daži apguļas un guļ uz mīkstām gultām, bet citi paliek piesardzīgi.
Viņš rotā tos, ak, Nanak, uz kuriem Viņš uzmet Savu žēlastības skatienu. ||1||
Otrais Mīls:
Viņš pats rada un veido pasauli, un Viņš pats uztur to kārtībā.
Radījis tajā esošās būtnes, Viņš pārrauga to dzimšanu un nāvi.
Ar ko mums runāt, ak Nanak, ja Viņš pats ir viss visā? ||2||
Pauree:
Lielā Kunga diženuma aprakstu nevar aprakstīt.
Viņš ir Radītājs, visvarens un labestīgs; Viņš nodrošina uzturu visām būtnēm.
Mirstīgais dara to darbu, kas jau no paša sākuma ir iepriekš nolemts.
Ak, Nanak, izņemot Vienoto Kungu, nav citas vietas.
Viņš dara visu, ko vēlas. ||24||1|| Sudh||
Viens Universāls Dievs Radītājs. Patiesība Ir Vārds. Radoša personība. Nav Baiļu. Nav naida. Nemirstīgā tēls. Ārpus dzimšanas. Pašesošs. Ar Guru žēlastību:
Raag Aasaa, Bhaktu vārds:
Kabeer, Naam Dayv un Ravi Daas.
Aasaa, Kabeer Jee:
Krītot pie Guru kājām, es lūdzu un jautāju Viņam: "Kāpēc cilvēks tika radīts?
Kādi darbi liek pasaulei rasties un tikt iznīcinātai? Pastāsti man, lai es saprastu." ||1||
Ak Dievišķais Guru, lūdzu, parādi man Žēlsirdību un novieto mani uz pareizā ceļa, ar kuru var tikt norautas baiļu saites.
Dzimšanas un nāves sāpes nāk no pagātnes darbībām un karmas; miers nāk, kad dvēsele atrod atbrīvošanu no reinkarnācijas. ||1||Pauze||
Mirstīgais neatbrīvojas no Maijas cilpas saitēm un nemeklē dziļā, absolūtā Kunga patvērumu.
Viņš neapzinās sevis cieņu un Nirvaanaa; tādēļ viņa šaubas neatkāpjas. ||2||
Dvēsele nepiedzimst, kaut arī viņš domā, ka tā ir dzimusi; tas ir brīvs no dzimšanas un nāves.
Kad mirstīgais atsakās no priekšstatiem par dzimšanu un nāvi, viņš pastāvīgi paliek Tā Kunga Mīlestībā. ||3||
Tā kā objekta atspulgs saplūst ūdenī, kad krūka ir saplīsusi,
saka Kabīrs, lai tikums kliedētu šaubas, un tad dvēsele tiek iesūkta dziļajā, absolūtajā Kungā. ||4||1||