Mana prāta sāpes ir zināmas tikai manam paša prātam; kurš var zināt otra sāpes? ||1||
Kungs, Guru, Vilinātājs ir pavedinājis manu prātu.
Es esmu apstulbis un pārsteigts, skatoties uz savu Guru; Esmu ienācis brīnumu un svētlaimes valstībā. ||1||Pauze||
Es klīdu apkārt, izpētot visas zemes un svešas valstis; manā prātā es ļoti ilgojos redzēt savu Dievu.
Es upurēju savu prātu un ķermeni Guru, kurš man ir parādījis Ceļu, Ceļu pie mana Kunga Dieva. ||2||
Kaut kāds man nestu ziņas par Dievu; Viņš šķiet tik mīļš manai sirdij, prātam un ķermenim.
Es nocirstu savu galvu un noliktu to zem kājām tam, kurš ved mani satikties un apvienoties ar manu Kungu Dievu. ||3||
Iesim, mani pavadoņi, un sapratīsim mūsu Dievu; ar tikumības burvestību iegūsim mūsu Kungu Dievu.
Viņu sauc par savu bhaktu Mīlētāju; iesim to pēdās, kas meklē Dieva svētnīcu. ||4||
Ja dvēseles līgava rotā sevi ar līdzjūtību un piedošanu, Dievs ir apmierināts, un viņas prātu apgaismo Guru gudrības lampa.
Ar laimi un sajūsmu mans Dievs viņu bauda; Es piedāvāju Viņam katru savas dvēseles daļiņu. ||5||
Es esmu padarījis Tā Kunga Vārdu Har, Har par savu kaklarotu; mans uzticības nokrāsas prāts ir sarežģīts vainagojuma ornaments.
Es esmu izklājis savu ticības gultu Tam Kungam, Har, Har. Es nevaru Viņu pamest – manu prātu piepilda tik liela mīlestība pret Viņu. ||6||
Ja Dievs saka vienu, bet dvēsele-līgava dara ko citu, tad visi viņas rotājumi ir bezjēdzīgi un nepatiesi.
Viņa var izrotāt sevi, lai satiktu savu vīru Kungu, bet tomēr tikai tikumīgā dvēseles līgava satiekas ar Dievu, un otra seja tiek uzspļauta. ||7||
Es esmu Tava jaunava, ak, nepieejamais Visuma Kungs; ko es varu darīt pats? Es esmu Tavā varā.
Esi žēlīgs, Kungs, pret lēnprātīgajiem un izglāb tos; Nanaks ir iegājis Tā Kunga un Guru svētnīcā. ||8||5||8||
Bilaval, ceturtais Mehls:
Mans prāts un ķermenis ir piepildīti ar mīlestību pret manu nepieejamo Kungu un Skolotāju. Katru mirkli mani piepilda milzīga ticība un ziedošanās.
Skatoties uz Guru, mana prāta ticība ir piepildījusies kā dziedātājputnam, kas raud un raud, līdz lietus lāse iekrīt mutē. ||1||
Pievienojieties man, pievienojieties man, ak, mani pavadoņi, un māciet man Tā Kunga sprediķi.
Patiesais Guru ir žēlsirdīgi vienojis mani ar Dievu. Nogriezis savu galvu un sagriež to gabalos, es piedāvāju to Viņam. ||1||Pauze||
Katrs mati uz manas galvas, kā arī mans prāts un ķermenis cieš no šķiršanās sāpēm; neredzot savu Dievu, es nevaru aizmigt.
Ārsti un dziednieki skatās uz mani un ir neizpratnē. Savā sirdī, prātā un ķermenī es jūtu dievišķās mīlestības sāpes. ||2||
Es nevaru dzīvot ne mirkli, pat ne mirkli bez sava mīļotā, kā opija atkarīgais, kurš nevar dzīvot bez opija.
Tie, kas slāpst pēc Dieva, nemīl nevienu citu. Bez Kunga vispār nav neviena cita. ||3||
Ja tikai kāds nāktu un savienotu mani ar Dievu; Esmu viņam veltīts, veltīts, upuris.
Pēc neskaitāmu iemiesojumu šķiršanās no Kunga es atkal vienojos ar Viņu, ieejot Patiesā, Patiesā, Patiesā Guru svētnīcā. ||4||