Dievs sniedz Savu žēlastību un pārved viņu uz otru pusi.
Okeāns ir ļoti dziļš, piepildīts ar ugunīgu ūdeni; Guru, Patiesais Guru, nes mūs pāri uz otru pusi. ||2||
Akls, pašmērķīgs manmuhs nesaprot.
Viņš nāk un iet reinkarnācijā, mirst un atkal mirst.
Pirmo likteņa uzrakstu nevar izdzēst. Garīgi aklie šausmīgi cieš pie Nāves durvīm. ||3||
Daži nāk un iet, bet neatrod mājas savā sirdī.
Viņu pagātnes darbību saistīti, viņi izdara grēkus.
Aklajiem nav ne saprašanas, ne gudrības; viņus slazdā un sagrauj alkatība un egoisms. ||4||
Ja nebūtu viņas Vīra Kunga, kāds labums ir dvēseles līgavas rotājumiem?
Viņa ir aizmirsusi savu Kungu un Kungu un ir aizrāvusies ar svešu vīru.
Tāpat kā neviens nezina, kas ir netikles dēla tēvs, tādas ir nevērtīgas, bezjēdzīgas darbības, kas tiek darītas. ||5||
Spoks, kas atrodas ķermeņa būrī, cieš no visa veida ciešanām.
Tie, kas ir akli pret garīgo gudrību, pūta ellē.
Taisnais Dharmas tiesnesis iekasē atlikumu tiem, kuri aizmirst Kunga Vārdu. ||6||
Dedzinošā saule uzliesmo ar indes liesmām.
Pašprātīgais manmuhs ir negods, zvērs, dēmons.
Cerību un vēlmju slazdā viņš piekopj melus, un viņu nomoka briesmīgā korupcijas slimība. ||7||
Viņš nes uz pieres un galvas smago grēku nastu.
Kā viņš var šķērsot šausminošo pasaules okeānu?
Kopš pašiem laikiem un cauri laikiem Patiesais Guru ir bijis laiva; caur Tā Kunga Vārdu Viņš mūs nes pāri. ||8||
Mīlestība pret savu bērnu un dzīvesbiedru ir tik mīļa šajā pasaulē.
Visuma ekspansīvais plašums ir pieķeršanās Maijai.
Patiesais Guru aizrauj nāves cilpu tam Gurmukam, kurš apcer realitātes būtību. ||9||
Nepatiesības apkrāptais, pašprātīgais manmuhs iet pa daudzām takām;
viņš var būt augsti izglītots, bet viņš deg ugunī.
Guru ir Lielais Ambrosiālā Naama, Dieva Kunga Vārda, devējs. Daudzinot Naamu, tiek iegūts cildens miers. ||10||
Patiesais Guru Savā Žēlsirdībā implantē Patiesību sevī.
Visas ciešanas tiek izskaustas, un cilvēks tiek nolikts uz Ceļa.
Pat ērkšķis nekad nedur cauri pēdai tādam, kura Aizsargs ir Patiesais Guru. ||11||
Putekļi sajaucas ar putekļiem, kad ķermenis iztukšojas.
Patstāvīgais manmuks ir kā akmens plāksne, kas ir ūdens necaurlaidīga.
Viņš kliedz un raud un vaimanā; viņš reinkarnējas debesīs un tad ellē. ||12||
Viņi dzīvo kopā ar indīgo Maijas čūsku.
Šī dualitāte ir izpostījusi tik daudzas mājas.
Bez Patiesā Guru mīlestība neattīstās. Garīgās pielūgsmes piesātināta dvēsele ir apmierināta. ||13||
Neticīgie ciniķi dzenas pēc Maijas.
Aizmirstot Naamu, kā viņi var atrast mieru?
Trīs īpašībās tās tiek iznīcinātas; viņi nevar pāriet uz otru pusi. ||14||
Viltus sauc par cūkām un suņiem.
Viņi rej sevi līdz nāvei; viņi rej, rej un gaudo no bailēm.
Nepatiesi prātā un ķermenī, viņi praktizē nepatiesību; savas ļaunās domāšanas dēļ viņi zaudē Tā Kunga pagalmā. ||15||
Satiekoties ar Patieso Guru, prāts nostabilizējas.
Tas, kurš meklē Viņa svētnīcu, tiek svētīts ar Tā Kunga Vārdu.
Viņiem tiek dota Kunga Vārda nenovērtējamā bagātība; dziedot Viņa slavas, tie ir Viņa mīļākie Viņa galmā. ||16||