Kabeer, zivs ir seklā ūdenī; zvejnieks ir izmetis tīklu.
Jūs neizbēgsit no šī mazā baseina; padomā par atgriešanos okeānā. ||49||
Kabeer, neizejiet no okeāna, pat ja tas ir ļoti sāļš.
Ja jūs meklējat no peļķes līdz peļķei, neviens jūs nesauks par gudru. ||50||
Kabeer, tie kam nav guru tiek nomazgāti. Neviens viņiem nevar palīdzēt.
Esiet lēnprātīgs un pazemīgs; Viss, kas notiek, ir tas, ko dara Kungs Radītājs. ||51||
Kabeer, pat bhaktas suns ir labs, bet neticīgā ciniķa māte ir slikta.
Suns dzird Tā Kunga Vārda slavinājumu, bet otrs ir iesaistīts grēkā. ||52||
Kabeer, briedis ir vājš, un baseins ir sulīgs ar zaļu veģetāciju.
Tūkstošiem mednieku dzenas pēc dvēseles; cik ilgi tā var izvairīties no nāves? ||53||
Kabeer, daži iekārtojas Gangas krastos un dzer tīru ūdeni.
Bez garīgās Kunga pielūgsmes viņi netiek atbrīvoti. Kabīrs to pasludina. ||54||
Kabeer, mans prāts ir kļuvis nevainojams kā Gangas ūdeņi.
Kungs seko man, saucot: "Kabeer! Kabeer!" ||55||
Kabeer, tumeric ir dzeltens, un laima ir balta.
Jūs satiksit Mīļo Kungu tikai tad, kad abas krāsas būs zaudētas. ||56||
Kabeer, tumeric ir zaudējis savu dzelteno krāsu, un no kaļķa baltuma nav palikušas pēdas.
Es esmu upuris šai mīlestībai, ar kuru tiek atņemta sociālā šķira un statuss, krāsa un senči. ||57||
Kabeer, atbrīvošanās durvis ir ļoti šauras, mazākas par sinepju sēklas platumu.
Tavs prāts ir lielāks par ziloni; kā tas ies cauri? ||58||
Kabīr, ja es satikšu tādu Patiesu Guru, kurš mani žēlīgi svētī ar dāvanu,
tad man plaši atvērsies atbrīvošanās durvis, un es viegli iziešu cauri. ||59||
Kabeer, man nav ne būdas, ne būdiņas, ne mājas, ne ciema.
Es ceru, ka Tas Kungs nejautās, kas es esmu. Man nav sociālā statusa vai vārda. ||60||
Kabeer, es ilgojos mirt; ļauj man nomirt pie Kunga durvīm.
Es ceru, ka Tas Kungs nejautā: "Kas tas ir, guļ pie manām durvīm?" ||61||
Kabeer, es neko neesmu darījis; Es neko nedarīšu; mans ķermenis neko nevar darīt.
Es nezinu, ko Tas Kungs ir izdarījis, bet ir izskanējis zvans: "Kabeer, Kabeer." ||62||
Kabeer, ja kāds izrunā Tā Kunga Vārdu pat sapņos,
Es padarītu savu ādu par kurpēm viņa kājām. ||63||
Kabeer, mēs esam māla marionetes, bet mēs pieņemam cilvēces vārdu.
Mēs šeit esam viesi tikai dažas dienas, bet mēs aizņemam tik daudz vietas. ||64||
Kabeer, es esmu padarījusi sevi par hennu, un es sasmalcinu sevi pulverī.
Bet Tu, mans vīrs Kungs, par mani nejautāji; Tu nekad neesi mani pieteicis savām kājām. ||65||
Kabīrs, tās durvis, pa kurām cilvēki nebeidz nākt un iet
kā es varu atstāt šādas durvis? ||66||
Kabeer, es slīkstu, bet tikumības viļņi mani vienā mirklī izglāba.