Redzot ar acīm daudzus krāsainus svētkus, nezinātājs nespēja novērtēt Patiesā Guru acu skatiena godību. Viņš pat neuzzināja, cik svarīgs ir Naams Simrans, jo visu laiku bija dzirdējis uzslavas un apmelojumus.
Dienu un nakti slavēdams pasaulīgās lietas un cilvēkus, viņš nesasniedza tikumu okeānu — Patieso Guru. Viņš tērēja savu laiku tukšām sarunām un smiekliem, bet nepazina Patiesā Kunga brīnišķīgo mīlestību.
Vaimanādams un raudādams pēc Maijas, viņš pavadīja savu mūžu, bet nekad nejuta Patiesā Guru atšķirtības sāpes. Prāts palika iegrimis pasaulīgās lietās, taču tas bija pietiekami muļķīgi, lai nemeklētu Patiesā Guru patvērumu.
Iegrimusi Vēdu un Šastras seklās ķiparos un rituālās zināšanās, muļķīgā būtne nevarēja zināt augstākās Patiesā Guru zināšanas. Šāda cilvēka dzimšana un mūžs ir nosodījuma vērta, ko viņš ir pavadījis kā renegāts.