Guru sikhu sekotājs zaudē sevi un sasniedz glābšanu savā dzīvē, kad viņš vēl ir dzīvs. Vadot mājas saimnieka dzīvi, viņš nejūtas bažas par ciešanām vai mieru/komfortu, kas viņam rodas.
Un tad dzimšana un nāve, grēks un dievbijība, debesis un elle, prieki un bēdas, rūpes un laime – visi viņam līdzvērtīgi līdzekļi.
Šādam Guru apzinīgam cilvēkam džungļi un mājas, bauda un atsacīšanās, tautas tradīcijas un svēto rakstu tradīcijas, zināšanas un apcere, miers un ciešanas, bēdas un baudas, draudzība un naids ir viens un tas pats.
Zemes vai zelta kamols, inde un nektārs, ūdens un uguns ir viens un tas pats Guru apzinātam cilvēkam. Jo viņa mīlestība ir palikt iegrimtam Guru pastāvīgo zināšanu stabilajā stāvoklī. (90)