Atmetot savu un savu atšķirību ar prāta un dievišķā vārda savienību, cilvēks kļūst par pazemīgu Guru vergu. Viņš gūst panākumus savai dāvanai, pastāvīgi apcerot Viņa vārdu.
Ar savu prātu koncentrējoties uz Tā Kunga vārdu; dzīvojot dzīvi saskaņā ar Guru mācībām, viņš pieņem visus notikumus kā dievišķo Gribu un svētības.
Bhakta, kas dzīvo mājas saimnieka dzīvi, iegrimis Kunga vārda meditācijā un Viņa mīlestībā, vienmēr bauda Viņa vārda eliksīru.
Tāds Guru vergs, kurš, koncentrējot savu prātu uz Kungu, raugās uz neiznīcināmo un vienmēr stabilo Kungu, kas caurstrāvo katrā nieciņā, sveic un pazemo spēku, kas ir visu sākumu cēlonis. (106)