Guru un sikhu savienība ir prieka un laimes pilna. To nevar aprakstīt. Spēcīgi meditējot uz Guru svētīto Naamu un izbaudot mīlestības eliksīru, sikhs jūtas pilnīgi piesātināts.
Aizmirstot pasaulīgās lepnības ar zināšanām, iesaistīšanos, gudrībām un citiem sasniegumiem, neatlaidīgi praktizējot Simranu, sikhs zaudē apziņu par savu eksistenci un saplūst pārsteidzošā apbrīnojamā stāvoklī.
Sasniedzot augsto dievišķo stāvokli un kļūstot vienotam ar Kungu, kurš ir aiz sākuma un pat mūžības, sikhs iziet ārpus sākuma un beigām. Viņš kļūst neizdibināms, un viņa vienotības dēļ ar Viņu nav iespējams aptvert viņa apmēru.
Šī guru un sikhu savienība noteikti padara sikhu līdzīgu Dievam. Šī savienība liek viņam mājot Viņa vārdā. Viņš nemitīgi saka – Tu! tu! Kungs! Kungs! un viņš apgaismo Naāma bāku. (86)