Kad kalpone, kas atnesa mana dārgā vīra vēsti, nokrita uz manām kājām un lūdzās, es savā augstprātībā pat neskatījos uz viņu un pat nerunāju ar viņu.
Mani draugi kādreiz man ieteica ar mīļiem vārdiem, bet es mēdzu viņiem augstprātīgi atbildēt un sūtīt prom.
Tad, kad pats mīļais Kungs nāca un sauca mani - ak, mīļā! 0 dārgais! Es mēdzu klusēt, lai justos svarīga.
Un tagad, kad es ciešu no vīra šķirtības sāpēm, neviens man pat nenāk jautāt, kādā stāvoklī es dzīvoju. Stāvot pie mīļotā durvīm, es raudu un vaimanu. (575)