Es mēdzu redzēt savu mīļoto Kungu bez acs nepamirkšķināšanas, kā sārtaina šeldrake skatās uz mēnesi. Kādreiz pārtraukumu nebija. Bet tagad es Viņu neredzu pat sapnī.
Iepriekš es dzirdēju sava mīļotā mīļo vārdu melodiju no Viņa mutes, bet tagad es pat nesaņemu Viņa ziņas pat no garāmgājējiem, nākot vai ejot šo ceļu.
Agrāk mūsu starpā netika pieļauta pat kaklarotas iejaukšanās ap kaklu, kad tikāmies kāzu gultā, bet tagad starp mums ir radušās daudzas kalnu izmēra paražas. Kā es varu viņus pacelt un sasniegt savu mīļoto Kungu?
Iepriekš savā garīgajā mierā man bija laime un svētlaime būt Viņa tuvumā, bet tagad es raudu no šķirtības sāpēm. (670)