Mans mīļais saimnieks kādreiz jutās gandarīts, redzot manu pieri. Dievinot to, viņš mēdza uzlikt iesvētīšanas zīmi un lūgt, lai es to redzu.
Mana mīļotā tad mēdza turēt savas mīkstās rokas uz manas pieres un ar mīlošiem stāstiem iepriecināja mani — augstprātīgo.
Es mēdzu bēgt, sakot Nē! Nē! un dzenoties pēc manis, viņš mēdza mani ļoti mīļi apskaut, atbalstot manu pieri uz krūtīm.
Bet tagad par šķiršanos es vaimanāju un raudu ar to pašu pieri, bet mans mīļais saimnieks pat sapņos neparādās. (576)