Mirstīgais dažas dienas sit bungas, un tad viņam jādodas prom.
Ar tik daudz bagātības, skaidras naudas un apraktiem dārgumiem viņš tomēr neko nevar paņemt līdzi. ||1||Pauze||
Sēžot uz sliekšņa, sieva raud un vaimanā; māte viņu pavada līdz ārējiem vārtiem.
Visi cilvēki un radinieki kopā dodas uz krematoriju, bet gulbja dvēselei jādodas mājās vienai. ||1||
Tie bērni, bagātība, pilsēta un pilsētiņa — viņš vairs nenāks tos redzēt.
Kabīrs saka, kāpēc tu nedomā par Kungu? Tava dzīve bezjēdzīgi slīd prom! ||2||6||
Kedara pauž un liek prātam apzināties dvēseles patieso raksturu un dabu. Tas praktiski un gādīgi pauž godīguma, godīguma un patiesuma emocijas. Šī pieeja izceļ dvēseles raksturu un paliek atmiņā, lai prāts tiktu apzināts, neradot cinismu.