Es esmu upuris tiem, kas satiekas ar nemirstīgo un neizmērojamo Kungu.
Viņu kāju putekļi atnes emancipāciju; viņu sabiedrībā mēs esam vienoti Kunga Savienībā.
Es atdevu savu prātu savam Guru un saņēmu Bezvainīgo Vārdu.
Es kalpoju Tam, kas man devis Naamu; Es esmu upuris Viņam.
Kas ceļ, tas arī demolē; nav neviena cita kā Viņš.
Ar Guru žēlastību es apceru Viņu, un tad mans ķermenis necieš sāpes. ||31||
Neviens nav mans — kura halāts man jāsatver un jātur? Neviens nekad nav bijis un neviens nekad nebūs mans.
Nāk un iet, cilvēks tiek sagrauts, nomocīts ar divējādības slimību.
Tās būtnes, kurām trūkst Naama, Tā Kunga Vārda, sabrūk kā sāls stabi.
Bez Vārda, kā viņi var atrast atbrīvošanu? Galu galā viņi iekrīt ellē.
Izmantojot ierobežotu vārdu skaitu, mēs aprakstām neierobežoto patieso Kungu.
Nezinātājiem trūkst izpratnes. Bez Guru nav garīgas gudrības.
Atdalītā dvēsele ir kā salauzta ģitāras stīga, kas nevibrē savu skaņu.
Dievs savieno atdalītās dvēseles ar Sevi, atmodinot viņu likteni. ||32||
Ķermenis ir koks, un prāts ir putns; putni kokā ir piecas maņas.
Viņi noknābj realitātes būtību un saplūst ar Vienoto Kungu. Viņi nekad nav iesprostoti.
Bet pārējie steigā aizlido, ieraugot ēdienu.
Viņu spalvas tiek apgrieztas, un tās tiek noķertas cilpā; ar savām kļūdām viņi nonāk nelaimē.
Kā kāds var atrast atbrīvošanu bez Patiesā Kunga? Tā Kunga slavas dārgakmens ir labas darbības karma.
Kad Viņš pats tos atbrīvo, tikai tad viņi tiek atbrīvoti. Viņš pats ir Lielais Skolotājs.